2010.gada sezonas “cāļu skaitīšana”

Cāļus skaita rudenī – arī Ironman.lv komanda atskatās uz savu varējumu 2010.gada sezonā. Tiesa visiem sezona vēl nav galā – Gints 20.-21.novembrī Jaunzēlandē piedalīsies Pasaules Čempionātā rogainingā.
Ieskatam aizvadītajā sezonā piedāvājam Ironman.lv komandas dalībnieku ekspresintervijas par 2010.gadā nospraustajiem mērķiem, to realizāciju, šķēršļiem, jaunatklājumiem par sevi un kurioziem.

Mārcis
marcisSezonas pamatmērķi bija cīņa par Latvijas čempiona titulu triatlona Oimpiskajā triatlona distancē, labi nostartēt TriStar111 Estonia, kā arī, sacensību mandrāžas pieredzes nolūkā, starts Sportlat sacensību seriālā ar mērķi cīnīties par pirmo vietu grupā.

Mērķus izdevās realizēt gandrīz pilnībā un par sezonā sasniegto nevarētu sūdzēties, lai gan ambīcijas bija vēl augstākas. Ir izcīnīts Latvijas vicečempiona tituls Oimpiskajā triatlonā, izcīnīta 1.vieta savā vecuma grupā TriStar111 Estonia, kā arī ar komandas atbalstu ir uzvarēts Sportlat sacensību seriāla kopvērtējumā.

Pilnai laimei traucēja mans ”Ahileja papēdis” triatlonā – peldēšana. Vājās peldēšanas dēļ nebija nekādas iespējas piedalīties cīņā par Latvijas čempiona titulu Oimpiskajā distancē. Bet priecē skriešana, to ir izdevies pacelt pavisam citā līmenī un kvalitātē. Apzinos, ka visu uzreiz nevar gribēt, kaut kas jāatstāj nākošā gadam progresam.
Pat sev esmu atklājis, ka robežu nav! Tās ir tikai galvā, viss ir iespējams, ja ir gribasspēks un labs padoms.

Kuriozs atgadījās Rīgas duatlona sacensībās, kad tik ļoti biju nodevies cīņai, ka pēc pirmās skriešanas biju aizmirsis novilkt krosenes un velo posmā devos ar diviem pāriem apavu – krosenēm un velo kurpēm, kuras jau iepriekš bija iestiprinātas pedāļos.

Ar sezonā paveikto esmu apmierināts, ir ielikts labs pamats vēl augstāku mērķu sasniegšanai.

 

Jānis
janisTā kā šis bija mans pirmais gads triatlonā, lielus mērķus sev neizvirzīju. Rezultāti nebija tik svarīgi, cik svarīgi bija pieklājīgi tikt līdz galam. Tikai vasaras sākumā nospraudu savu mērķi, ka šogad vajadzētu pieveikt Ironman pusīti (1,9-90-21km). Domāju, ka man tas arī veiksmīgi izdevās Challenge-Walchsee sacensībās Austrijā.

Faktiski galvenais pirmajā gadā bija saprast – vai triatlons ir sporta veids, kas man ir vajadzīgs. Jā, tas ir tieši tas, kas man pietrūka pēdējos 20 gadus, kopš skolas un studiju laikiem, kad daudz startēju dažādos garo distanču slēpošanas un skriešanas sacensībās.

Ar sezonā sasniegto esmu ļoti apmierināts. Varbūt nedaudz patraucēja kājas trauma, kas tika iegūta pavasarī skrienot pa skrejceliņu. Gadījās arī, ka kādu reizi tika treniņos noslinkots.

Esmu beidzot sapratis, ka gala rezultāts nav atkarīgs no tā, cik kilometrus tu treniņos pieveic, bet gan kā tu tos pieveic. Un vēl – esmu iemācījies pareizi ēst.

Kuriozs no Valgas triatlona sacensībām – pāris kilometrus pirms finiša, pieskrienot pie dzērienu galdiņa, paķēru ūdens glāzi, skrienu tālāk un dzirdu, ka aiz muguras igauņu meitenes savā valodā kaut ko man skaļi sauc. Tikai pēc pirmā ūdens malka es sapratu, par ko viņas kliedza – ūdens bija pasmelts no upes un bija domāts nevis dzeršanai, bet gan liešanai uz galvas.

 

Igors
igorsGalvenais mērķis bija pieklājīgi iziet savu pirmo Ironman pusīti, ko arī sezonas vidū veiksmīgi, bet ne bez mokām un liela darba, izdarīju.

Par pārsteigumu sev, ievērojot, ka šī bija mana pirmā īstā sezona triatlonā, esmu veiksmīgi pievarējis ne tikai ”pusīti”, bet izcīnījis 3.vietu vecuma grupā LČ triatlona sprinta distancē un kā līdzīgs ar līdzīgu esmu cīnījies ar igauņu atlētiem Igaunijas sacensībās. Šos panākumus uzskatu par lielu sasniegumu.

Sezonas gaitā vēlējos labākus rezultātus skriešanā, bet pirmajā gadā jau nevar gribēt visu uzreiz, kaut salīdzinot ar 2009.gadu, kad iepazinos ar Romānu, šogad es tiešām skrienu!

Sacensību bilance: olimpiskā distance – 2 starti, Half Ironman – 1 starts, sprinta distance – 2 starti, TriStar111 – 1 starts. Iesācējam iespaidīgi. Pats apzinos, ka vēl daudz ko varu! Paldies Romānam kā trenerim un arī kā psihologam. Viss 2009. un 2010.gads bija kā viens milzīgs piedzīvojums!

Artis
artisPirms sezonas skaidru mērķu nebija, jo starpsezonā treniņus izjauca vairākkārtēja slimošana. Gribējās uzlabot rezultātus visās komponentēs – peldēšanā, skriešanā, riteņbraukšanā, tranzītzonās un ēšanā. Pēc 2009.gada starta Puhajarves pusītē (5:46) bija mērķis nodeldēt pusīti līdz 5 stundām. Taču Puhajarvē jauns formāts – TriStar111 un pusītes PB paliek 2011.gada sezonai.

Neskatoties uz saraustīto sagatavošanos starpsezonā, sākoties sezonai spēju sevi disciplinēt un 3 mēnešu laikā sasniegt cienījamu fizisko kondīciju, kas vainagojās ar lielisku startu TriStar111 Estonia (3:53:56), kur 2.v. M25 grupā un 25.v. kopvērtējumā.

Rupji parēķinot 2009.gadā 1,9km Puhajarvē peldēju 0:41:38, bet 2010.gadā LČ Olimpiskajā distancē 1,5km pieveicu 0:28:08, bet 1km Puhajarvē 0:19:41. Krietni uzlabojusies arī riteņbraukšana – 2009.gadā Puhajarvē 90km 2:54, savukārt 2010.gadā Puhajarvē 100km 2:41. Mazāks progress vērojams skriešanā, jo Rīgā 21km noskrēju sliktāk kā iepriekšējos divos gados un 10km bija grūti gan LČ Olimpiskajā distancē, gan TriStar. Taču komfortabli skrēju Vaidavā, iepriekš pastrādājis ar intervāliem, tur 6km pieveicu 0:24:46.

Vēl augstāku rezultātu sasniegšanai noteikti pietrūka to divu mēnešu, ko ziemā noslimoju un divu mēnešu, ko treniņiem laupīja darbs un negulētas naktis pavasarī. Taču netrūka komandas un trenera atbalsta un padomu. Paredzu, ka gatavoties 2011.gada sezonai jau būs vieglāk, jo šogad gūtas vairākas labas mācības un iekrāta pieredze.

Par sevi esmu atklājis, ka, izrādās, man ir pruha (ha ha)! Patiesībā esmu patīkami pārsteigts par savu spēju kopš maija vidus, kad sliktāk kā jebkad noskrēju 21km Rīgā un treneris norādīja uz lieko svaru, līdz augusta sākumam sasniegt optimālu fizisko kondīciju, lai pārliecinoši noietu TriStar111 Puhajarvē. Izdevās fokusēties uz mērķi un to sasniegt, neskatoties uz apstākļiem un fonu.

Neliels kuriozs sanāca Vaidavā. Biju labi nostartējis un zināju, ka izdevies labs skrējiens. Pēc finiša gan rezultātus skatīties negāju. Apbalvošanas laikā aktīvi fotografēju Ironman.lv laureātus un pēkšņi dzirdu savu vārdu skaļruņos. Sākumā nereaģēju, taču LTF prezidents manu vārdu atkārtoja vēl divas reizes un es kāpu uz V20 grupas pjedestāla blakus Rinaldam (2.v.) un Andrejam Dmitrijevam (1.v.). Saņēmu balvu, paspiedu roku abiem sāncenšiem, nofotografējāmies un izklīdām. Citi džeki rezultātus bija apskatījuši un vērsa organizatoru uzmanību uz kļūdu. Izrādījās, ka esmu tikai 5.v. savā grupā, bet trešais ir Jevgēnijs Tabakevs no Baltkrievijas. Tā nu uz pjedestāla biju es, bet balva pienācās viņam. Nākamgad gan bez pārpratumiem, mana vieta būs uz pjedestāla!

 

Mārtiņš
martinsMans mērķis bija mazāk saistīts ar triatlonu, bet ne mazāk nozīmīgs. Mērķis bija kvalificēties 2012.gada Londonas paraolimpiskajām spēlēm riteņbraukšanā. Sezonas sākumā tika paziņots, ka kvalificēties varēs tikai pasaules čempionātā, kurš norisinās Kanādā. Un diemžēl uz Kanādu neizdevās aizbraukt, līdz ar to kvalifikācija paliek nākamajam gadam.

Bet tāpēc gan plinti krūmos nemetu un sacensību pieredzes dēļ nolēmu startēt citās starptautiskās sacensībās riteņbraukšanā un arī kādā triatlonā. Savā lēmumā nekļūdījos, jo piedaloties sacensībās gan Lielbritānijā, gan Slovākijā ir gūta pārliecība par to, ka kvalificēšanās olimpiskajām spēlēm (starptautiskajās sacensībās jāiekļūst pirmajā trijniekā) nav tikai nesasniedzams sapnis, bet paveicama īstenība. Tas faktiski arī bija mans lielākais atklājums par sevi, ka sapņus pārvērst par īstenību nav nemaz tik nereāli.

Lielākais šķērslis vēl augstākiem sportiskajiem sasniegumiem ir laika trūkums, ir jāpaspēj gan strādāt, gan spēcīgi trenēties, gan labi atpūsties.

Neaizmirstamāko kuriozu piedzīvoju vienīgajās triatlona sacensībās TriStar111 Estonia. Velo distancei ejot uz beigām sāku sprādzēt kurpes vaļā un ar šo procesu biju tik ļoti aizņemts, ka nepamanīju, ka esmu jau ieripojis ceļa otrā pusē un priekšā ir grāvis, kurā veiksmīgi piezemējos. Tajā mirklī atrados ne tikai grāvī, bet arī dilemmas priekšā – izstāties, vai kilometru līdz tranzītzonai iet kājām, jo velo nebija braucams. Labi, ka sportiskais azarts bija dzīvs un savā vienīgajā šī gada triatlonā godam finišēju.

 

Māris 
marisAr domu par triatlonu pirms 2010.gada sezonas mani aplipināja Romāns. Biju atsācis sportiskāk pavadīt savu brīvo laiku un nolēmu, kāpēc gan ne triatlons. Faktiski sezonas mērķis bija saprast, kas tas tāds par ”zvēru” triatlons un kādā ”afērā” esmu iekūlies. Sapratu, triatlona afēra mani aizķēra!

Man par lielu pārsteigumu jau pirmajā sezonā neizpalika pirmie sasniegumi: Aerobike kauss ITT 1.vieta grupā, Vaidavas triatlonā 4.vieta grupā. Ļoti stabili nostartēju tik grūtās sacensībās kā TriStar111 Estonia (1-100-10) un TriStar222 Sardinia (2-200-20), abās sacensībās izcīnot 3.vietu grupā.

Atklājums priekš sevis ir tāds, ka, ja kaut ko ļoti vēlas, tad ar darbu un padomu var sasniegt jebko.

Neliels triatloniski sportisks kuriozs atgadījās treniņā, kad apgūstot tranzītzonu izeju, no velo segmenta skriešanā aizdevos ar ķiveri galvā.

 

Romāns
romansPar mērķiem un sasniegumiem 2010.gadā es varu runāt gan kā treneris par savu audzēkņu paveikto, gan kā sportists, jo šajā sezonā pats nopietni pievērsos treniņiem.
Par personīgajiem sportiskajiem sasniegumiem gan jāsaka, ka tos veselības problēmu un sezonas beigu ciklā lauztā atslēgas kaula dēļ neizdevās realizēt par visiem 100%, lai arī gatavs biju augstiem sasniegumiem, ko apliecina pilnvērtīgais starts Challenge-Walchsee pusītē.

Toties kā treneris 2010.gada sezonā esmu realizējies pilnībā. Praktiski nevienas sacensības, vai tās būtu vietēja mēroga vai starptautiskas, nav noslēgušās bez goda pjedestāla. Vislielākais godalgu birums bija TriStar111 Estonia – divas pirmās vietas, pa vienai otrai un trešajai vietai grupās un Rinalda panākums kopvērtējumā – 7.vieta līdzīgā cīņā ar tādu triatlona grandu kā Chris McCormack (5.v.). Uz šīm sacensībām tika likts liels uzsvars, puiši dažkārt pat cēlās 5 no rīta, lai veiktu pirmo dienas velo treniņu.

Man kā trenerim uzdevums trenēt puišus nebija viegls, jo jāņem vērā fakts, ka dažiem Ironman.lv puišiem šosezon bija pirmais triatlons viņu mūžā, ka pirms sezonas daži ne tikai pat lāgā peldēt neprata, bet pirmo reizi mūžā kāpa uz šosejas sporta divriteņa. Savukārt pieredzējušajiem mērķi jau bija ļoti augsti. Ir gandarījums par paveikto.

Puiši pierādīja, ja ir gribēšana, tad lai ar cik augsti mērķi būtu, tie ir sasniedzami! Mēs to varam!