Gints Ērmanis: Norseman triatlons – auksti līdz izmisumam

Ironman.lv triatlonists Gints Ērmanis augusta sākumā kļuva par pirmo Latvijas pārstāvi izaicinošajā Norseman triatlonā Norvēģijā, kur dalībnieki sacenšas ironman triatlona distancē (3,8 + 180 + 42,2 km), peld +13C +14C grādu ūdenī fjordā, trasē pārvar 5000 metru kāpumu un finišē kalna virsotnē 1850 metru augstumā virs jūras līmeņa.

Gints šo ekstrēmo piedzīvojumu ledainajā fjordu ūdenī, kalnos un lietū pieveica 13h 49m 41s un saka, ka laimes sajūta ir neaprakstāma, taču tuvākajā laikā šo fizisko un emocionālo pārdzīvojumu atkārtot neplāno.

Vasaras sākumā Ironman Regensburg sacensībās Gints pieveica savu pirmo ironman triatlonu – 10h 15m 06s, uzrādot vienpadsmito labāko laiku Latvijas triatlona vēsturē. Starts Rēgensburgā bija kā gatavošanās Norvēģijas, taču Norseman nevarot salīdzināt ne ar vienām citām sacensībām.

Piedāvājam Ginta stāstu par viņa gandrīz 14 stundas garo piedzīvojumu Norvēģijas ekstrēmajā triatlonā, kas 5.augustā notika Norvēģijas dievidrietumos 160 km no Bergenas pilsētas.

“You are all crazy” (Jūs visi esat traki)

Piedalīties Norseman man bija līdzīgi kā piedalīties pirmajās Ironman sacensībās. No malas skatoties, liekas neiespējami to paveikt un līdz ar to milzīgs izaicinājums. Sapulcē pirms starta, viena no pirmajām lietām, ko pateica organizatori – “You Are All Crazy.” Dzirdēt ko tādu no organizatoriem bija jocīgi, bet tas deva pamatīgu pozitīvu lādiņu.

Trasē šo teicienu dzirdēju vēl ne reizi vien un nevarēju nepiekrist – ir jābūt nedaudz trakam, lai parakstītos uz šādu izaicinājumu. Nav svarīgi, cik ātrs tu esi, vai kurā vietā tu esi, svarīgi ir tikt līdz galam, neskatoties uz to, kādi ir laika apstākļi. Piemēram, ūdens temperatūra ir par zemu peldēšanai, bet neko darīt, saģērb mugurā visu kas ir un uz priekšu. Man Norseman liekas, kas pilnīgi savādāks, kā tradicionālais triatlons, kur viss iepriekš ir daudz maz skaidri zināms.

Norvēģija – klintis, šauri ceļi, lietus, ledains ūdens

Norseman pieteicos pagājušā gada rudenī un novembrī dzimšanas dienā e-pastā saņēmu ziņu no organizatoriem, ka esmu ieguvis starta vietu. Kad pieteicos, nezināju vai tikšu, jo atšķirībā no citām sacensībām startē tikai 250 sportisti un organizatori pieš;kir starta vietu, izskatot sportistu pieteikumus.

Braucot uz sacensību vietu kļūst skaidrs, ka šis starts būs citādāks kā jebkurš iepriekšējais. Apkārt tipiska Norvēģijas ainava – reljfs, klintis, šauri līkumaini ceļi. Tuvojoties sacensību vietai ainava mainās vēl vairāk – koku vairs nav, apkārt pliki akmeņi. Manā latvieša uztverē ļoti kalnains apvidus, ceļa malās 2-3 metrus gari mieti un šur tur sniega paliekas. Parasti sacensībās problēma ir karstums, bet te ir skaidrs, ka būs viss, tikai ne karstums.

Laiks pārsvarā apmācies un mākoņains, saule parādās fragmentāri, bet galvenokārt migla un lietus, kas tur skaitās normāli laika apstākļi. Pirmajā dienā, kad paraudzīju ūdeni, bija ļoti auksts – blakus džeki ar spiedzieniem metās ūdenī.

Dienu pirms starta mēģināju peldēt. Galvā cepure, kājās neofrēna zeķes – vismaz prātā bija apziņa kā tā būs siltāk. Bet bija cilvēki, kas peldēja tikai hidrā, cepurē un peldbrillēs – nezinu kā tas ir iespējams.

Peldēšana notiek flordā. Norvēģijā biju pirmo reizi un beidzot uzzināju, kas ir fjords – tas ir tā: kalns vienā pusē, pa vidu ūdens un kalns otrā pusē. Kalns ir kārtīgs, vairākus simtus metru uz augšu un fjordi ir simtiem metru dziļi, tajos iekšā nāk lielie prāmji un citi kuģi.

Peldēšana – aukstums līdz izmisumam

Peldēšanas posms sākas flordā, lecot ūdenī no prāmja. Bildēs tas lēciens izskatās augstāks, bet no rīta krēslā nav lielas starpības starp tumsu apkārt un ūdeni pāris metrus zemāk. Pirms starta sapulcē mūs informēja, ka bailīgajiem prāmja sānos būs “chicken doors”, taču uz prāmja neviens uz tām durvīm pat neskatījās – visi sastājās rindā un pa vienam leca ūdenī – papeld malā un lec nākamais. Sākumā bija bažas vai varēšu ielekt, bet visi lec, starta adrenalīns ir asinīs un beigās nav problēmu ielēkt.

Pēc ielēkšanas ūdenī dalībnieki stājas rinā aiz laivām un gaida starta signālu. Bija interesanti, ka mūs sameta aukstajā ūdenī un tad vismaz 5 minūtes gaidījām startu un dzisām ūdenī, kas bija tikai +13C +14C grādus sitls.

Sākumā, kad ielēcu ūdenī likās pat diezgan komfortabli – biju sasmērējies ar sildošo smēri un uztraukums sildīja. Arī pirmos trīs kilometrus nopeldēju normāli, bet uz beigām aukstuma sajūta bija briesmīga – paliek tikai aukstāk un akstāk, vari kulties cik ātri gribi, bet siltuma vienkārši vairs nav. Vairs nevarēju nolitk rokas priekšā un normālu grābienu uztaisīt – rokas kā pagales. Bija neliela izmisuma sajūta.

Pēc peldēšanas biju ļoti nosalis un pirmā tranzītzona bija ļoti ilga – nevarēju drēbes ne novilkt, ne uzvilkt. Labi, ka tur laiž klāt atbalstītājus, tad man palīdzēja pārģērbties.

Riteņbraukšana – līdzenas vietas trasē nebija

Velo distance sākas ar braucienu kalnā augšā. Neatceros, cik bija kāpums, bet līdzenas vietas trasē nebija – vai nu augšā vai lejā. Kopā vismaz pieci kāpumi – nobrauc lejā un atkal aiziet augšā.

Lai arī organizatori rakstīja, ka laika apstākļi šoreiz bijuši diezgan labi, man tā nelikās. Mums riteņbraukšanas laikā vismaz 3-4 reizes nolija tā kārtīgi pēc pilnas programmas.

Mugurā bija triatlona tērps, virsū ziemas velo jaka un vilku kājiņas. Pēc trešā lietus viss bija izmircis un nobraucienos bija ļoti auksi – sajūtas nebija labas. Turklāt visas reizes lija tieši nobraucienos un jābrauc bija ļoti uzmanīgi, jo ceļš momentā pludoja.

Kalnā braukt bija salīdzinoši vienkārši, taču nekad nebija braukts 30 kilometrus kalnā un nezināju, cik daudz varu atļauties. Tagad zinu, ka būtu braucis savādāk, bet distancē galvenā doma bija tikt līdz galam, tādēļ braucu prātīgi un apdomīgi.

Neskatoties uz aukstumu, velo posmā doma par izstāšanos nepiezagās. Pēc velo posma pat bija sajūta, ka neesmu izstrādājies. Vai nu tas tādēļ, ka braukšana salīdzinoši zemā intensitātē vai arī dēļ nobraucieniem, kuros varēja atpūsties un kopumā bija arī zināma taupīšanās skrējienam.

Velo psomā pirmo reizi sacensībās aizbraucu nepareizi. Trasē ik pa brīdim ir pagriezieni un ir norīkoti cilvēki, kas rāda virzienu, taču vienā no nobraucieniem trases malā stāvēja džeks, izslējis roku, un noturēju viņu par parastu balstotāju. Labi, ka paskatījos atpakaļ un redzēju, ka citi nogriežās, bet kalns turpinājās un nobremzēt nebija vienkārši – kamēr noripoju, apgriezos… Braucu atpakaļ un turpināju pa trasi.

Tāpat pirmo reizi savā sacensību pieredzē dabūju sodu. Tā kā pārsvarā viss ceļš gāja augšā un lejā, tad kalnos draftingu nekontrolēja, bet lejā braucot galvenais bija ierakstīties līkumos, taču pusceļā bija ciemats, kurā taisnā posmā gar malu apsteidzu dalībniekus. Vienam no dalībniekiem braucu garām salīdzinoši lēni un tajā brīdī piebrauca tiesneši un pateica, ka būs sods.

Ienākot otrajā tranzīta zonā, mani pārtvēra meitene un uz 5 minūtēm nosēdināja soda zonā, kur neļāva ģerbties – bija piespiedu piecu minūšu atpūta.

Skriešana – smaga pastaiga kalnos

Skriešana sākumā bija salīdzinoši normāla un ierasta – pirmos 20 kilometrus noskrēju labi un temps turējās ap 4:30/km, bet ap 25 kilometru kļūva ļoti grūti – nevarēju paskriet un stājos. Bija satraukums, ka organisms būs iztērējies un vairs neies vispār uz priekšu, taču nemanot bija sācies neliels kāpums un tas izsita no ritma.

Zināju, ka tālāk priekšā ir lielais kāpiens finiša kalnā un bija doma, ka mierīgā garā uzkāpšu un finišēšu, taču kāpiens kalnā bija visgrūtākais un nekādas atpūtas nebija. Kalns ir sipri stāvāks kā siguldnieks un cilvēkam, kas ikdienā nav stāigājis pa kalniem, katrs solis ir mokošs.

Bez fiziskajām mocībām bija jātiek galā arī ar morāli, jo brīdī, kad ieraudzīju beidzamo kalnu, nespēju noticēt, ka tajā jātiek augšā. It kā distancē jau biju pieradis pie kalnu ainavas un gatavs kāpienam, taču finišs bija 1850 metrus virs jūras līmeņa un vizuāli tas bija baigais blieziens pa smadzenēm – kalns bija divreiz augstāks nekā līdz tam apkārtnē redzētie. Tas bija viens no grūtākajiem momentiem distancē, kad ieraudzīju, kur jātiek augšā.

Skriešana beizās jau kalna pakājē, pa seprentīnu jau notiek soļošana. Kāds ik pa brīdim mēģina noskriet pa pārsimts metriem, bet tas nav īsti skrienams gabals – smaga pastaiga kalnos.

Pa priekšu raitā solī gāja atbalstītājs un saka “davai skrienam”, bet Tu saproti, ka labi, ja uzkāpsi. Sakostiem zobiem tu liec katru soli un tā visi staigā kalnā augšā.

Pēdējos septiņos kilometros dalībniekus vēl apskata mediķi un organizatori pārbauda vai līdzi ir obligātais ekipējums – silts apģērbs, dzeramais utml. Atbalstītājs redzot manu stāvokli bija satraucies vai tiksim tālāk, jo uzvedība brīžiem jau ir neadekvāta, taču organizatori arī saprot, ka visiem grūti un tālāk tikām bez problēmām.

Kāpiens kalnā ir pa akmeņiem un visu laiku ir kāpšana – katrs solis uz augšu. Pēdējos kilometrus visu laiku domāju aiziešu vai neaiziešu, pat pārdesmit metrus no finiša vēl domāju aiziešu vai neaiziešu.

Augšā kā jau kalnā īsti nekā nav – akmeņi. Savukārt lejā mūs nogādāja pa kalna iekšieni ar liftiem un vagoniņiem – stilīgi. Sākumā pārsimts metrus gājām kalnā iekšā, tad braucām ar vagoniņu pa slīpu šahtu un pārsēdāmies uz otru vagoniņu, kas izveda no kalna ārā. Pēc finiša cienāja ar zupu – garšīgākā zupa manā dzīvē!

Apbalvošana notiek nākamajā dienā pēc sacensībām. Tiem, kas tikuši līdz kalna galam – melnie finišētāja krekli, tiem, kas ārpus pirmajiem 160 un atlikušo distanci pieveica nekāpjot līdz augšai – baltie krekli. Dažiem ir zaļi krekli – tie ir pieviekuši Norseman distanci piecas reizes. Medaļu un vietu sadalījuma nav – visi ir līdzīgi un visi ir uzvarētāji. Ļoti askētiski – pasniedz kreklu, apsveic, uztaisa lielu kopējo bildi un pasākums galā.

Ja šķiet, ka tas varētu patikt – jāpamēģina

Ja man prasa vai giribētu piedalīties vēlreiz – jāsaka, ka bija interesanti, bet pietiks. Man kļuva skaidrs, ka labāk patīk siltās scensības. It kā neesmu cimperlīgs un esmu pieradis braukāt visādos laika apstākļos, bet tur bija ļoti auksti.

Vēlreiz varētu braukt uz Norseman atbilstoši gatavojoties ar esošo pieredzi, būtu interesanti redzēt kāds tad būtu rezultāts, bet vēlreiz to visu pārdzīvot tuvākajā laikā negribās.

Grūtākais distancē bija pārvarēt pārsteigumu kāds izrādījās finiša kalns – kad tu redzi, ka tas ir divreiz lielāks par citiem apkārtnes kalniem un praktiski mākoņos – tas izskatās neiespējami. Tāpat bija posms skriešanā, kad nevarēju ne ieēst, ne iedzert, cīnījos ar nelabumu. Mēģināju sāli, kolu, bet organisms neko neņēma pretī.

Neskatoties uz to, ka bija ieteikumi ēst savādāk nekā citos startos, domājot par garajām stundām un ausktumu, es negribēju eksperimentēt un ēdu kā parasti. Vienīgais, ko darīju savādāk – velo posmā ēdu batoniņus, ko parsti nedaru.

Novēroju, ka dalībnieki kopumā bija ļoti labi sagatavoti gan fiziski, gan tehniski labā līmenī – atlētiski un sportistki cilvēki. Ja salīdzina ar jebkurām citām sacensībām, kur redzama ļoti dažāda publika – jaunāki vecāki, tievāki resnāki, tad Norvēģijā bija izteikti redzams, ka visi ir ļoti labi trenēti.

Tiem, kam šķiet, ka šāds izaicinājums viņiem var patikt noteikti iesaku izdarīt, bet iepriekš vajadzētu atbilstoši gatavoties – padzīvoties pa kalniem un domāt kā tikt galā ar aukstumu – ģērbties, rūdīties, smērēties, jo citādi tur nevar.


Norseman 2012 sacensību video:


Saites: