Gvido Mušperts: Mans pirmais Monblāns (UTMB du Mont Blanc)

Jāsāk ar atzinumu pēc finiša – tas bija grūtākais, kas dzīvē jebkad ir darīts, bet priecē tas, ka dzīve ir tikai sākumā!!! Mani sauc Gvido Mušperts un esmu viens no jaunajiem ironman.lv komandas dalībniekiem, par ko esmu ļoti lepns un priecīgs, ka man dzīvē ir dota tāda iespēja.

Neesmu es sportists un mans sportiskais „bekgraunds” ir knapi 4 gadi MTB un 8 mēneši trenera Romāna uzraudzībā un Ironman.lv draudzīgās komandas lokā. Runājot par skriešanu, kontā savākti 2 pusmaratoni, 1 maratons, 1 Nike Siguldas kalnu maratons 55km distancē un tagad ar Mont Blanc CCC distance, kas ir ap 100km Ultramaratona skrējiens ne pilnībā apkārt Mont Blanc kalnam Francijā, skarot Itāliju, Šveici un Franciju.

Lai raksts nebūtu bezgalīgs, tad sīkāku info par distancēm, augstuma summām, maršutiem, finišējušiem, rezultātiem utt. var apskatīt http://www.ultratrailmb.com/.

Es esmu vienkāršs cilvēks, kas savu darba dienu pavada, strādājot 8 stundas ofisā un dienā atvēlot vien līdz divām stundām treniņiem. Tāpēc teikšu uzreiz, ka mans mērķis nebija finišēt kaut kādā noteiktā laikā vai ātrāk par kādu cita laiku, bet gan noiet distanci līdz galam.

Pēc dabas ar neesmu tas, kurš ar varu cenšas pārspēt kāda rezultātu, bet gan priecājos par saviem sasniegumiem un paša uzlabotiem laikiem. Tagad es zinu, ko nozīmē UTMB Mont Blanc skrējiens un jebkura priekšā, kas to ir paveicis, mēģinājis paveikt un vēl vairāk – paveicis ātrāk nekā es, es tikai zemu paklanos un izrādu vislielāko cieņu. Tiem, kas vēlas zināt, kādā laikā to izdarīju, tad laiks ir skaists: 23 stundas, 23 min un 7 sekundes. Es nebrīnos par to, ka tik lēni, bet gan par to, ka ķermenis varēja izturēt slodzi un laika apstākļus tik daudz stundu.

Raksta mērķis nebūt nav uzrakstīt vai pastāstīt labāk par citiem, jo internetā ir daudz rakstu par to kā bija, un katram ir sava pieredze un pārdzīvotās emocijas distances laikā.
Mērķis ir parādīt to, ka arī vienkāršie cilvēki – ne tikai supermeni un pārcilvēki, sistemātiski trenējoties un kārtīgi saplānojot skrējienu, konsultējoties ar treneri un pieredzējušiem skrējējiem, kā arī turoties pie sastādītā plāna, ir spējīgi viekt šo un ne tikai šo distanci.

Šis viss nebūtu iespējams bez daudzu cilvēku atbalsta un klātbūtnes. Pirmām kārtām, jāsaka lielu lielais paldies ģimenei, kas ticēja, ka varēšu, ka izturēja treniņu procesu, un ka atbalstīja uz vietas esot sacensību laikā un neklātienē internetā sekojot līdzi.

Otrs lielais paldies – trenerim Romānam Melderim par ieguldīto darbu un sniegtajām zināšanām ne tikai šim skrējienam, bet arī vispārējai fiziskās formas uzlabošanai; Gatim Bērziņam – par pierunāšanu pērnajā gadā Nike Siguldas kalnu maratonā skriet nevis 33km, bet gan 55km un braukt vienu gadu ātrāk uz Mont Blanc. Par kedām, ko nopārdeva un par to, ka tās bija arGoratex pārklājumu, ko īpaši novērtēju, mīcoties pa dubļiem distances laikā; par to, ka iemina taku pērnajā gadā, kā arī visaiIronman.lv komandai, ar kuru kopā treniņi vienmēr bija interesantāki, produktīvāki un jautrāki.

Nedēļu pirms izlidošanas kopā ar treneri Romānu ilgu laiku sēdējām un plānojām, ko bez obligāti norādītā ekipējuma vajadzīgs paņemt līdzi, kā arī svarīgāko daļu – pārtiku sacensību laikā. Jāsaka, esot distancē tas viss ļoti noderēja, un šis plānošanas laiks un izstrādātais plāns bija vērtīgākais ieguldījums šajā pasākumā.


Par distanci

Par to kā bija. Kalnos līdz šim nebiju bijis un, ierodoties Chamonix divas dienas iepriekš, ieraugot kalnu, mani pārņēma reālas bailes un izbīlis. Es nebiju domājis, ka kalni var būt tik lieli, jo TV un no lidmašīnas tie nemaz neizskatās tik lieli. Nodomāju „vata f..k” kur te vēl var skriet?

Galvā šaudījās visādas domas, kāpēc to nedarīt un varbūt labāk izstāties, kas nākamo divu dienu laikā pārvērtās par domām, ka labāk ātrāk sākt un tad redzēsim, kas būs!

Starts: Starta vietā satikāmies ar Jāni no veikala MySport, ar kuru tad arī kopā veicām distanci no sākuma līdz finišam, vienam no otra neatkāpjoties ne soli. Tas arī bija viens no veiksmīgākajiem soļiem, jo, trasē pavadot vairāk kā 23 stundas, galvā ienāk visādas domas, un biežākās no tām ir par to, ka vajag stāties laukā. Tā nu mēs turējāmies kopā, viens otru uzmundrinot grūtākos brīžos. Kā arī sarunāšanās savā valodā par daudz-maz zināmām tēmām arī uzmundrināja.

Startējām no pēdējā koridora, jo piereģistrējoties bija jāuzrāda laiks, kādā plāno finišēt. Uzrādīju 20 – 24 h un tad ar ielika mūs tajā koridorā. Līdz ar to – par cik distance ir šaura, tikai dubļu takas, nogāzes un kraujas, tad arī iespēja apdzīt simtiem skrējējus, ja arī spēka ir daudz, nav liela, jo dabū kustēties kopā ar visiem citiem vienā solī un ritmā dzīvo cilvēku ķēdē. Atzinums, nākamo reizi uzrādītu ātrāku laiku, un tad lai citi labāk dzen mani. Iespējams, finišētu ātrāk, bet tam ar nav nozīmes.

Jau distances sākumā tapa skaidrs tas, ka saforsēt un kaut kur steigties te nav vērts, jo distance būs pietiekami gara un sarežģīta, kas prasīs daudz, daudz fiziskā spēka un, galvenais, psiholoģiskās izturības.

Pārtika. Ar Jāni jau sākumā saplānojām, kuros punktos būs ēdināšana un kuros dzirdināšana. Tad ar sarunājām, ka ēdināšanas punktos ēdīsim, cik vien lien, ko arī darījām. Par ēdināšanu punktos sūdzēties nevarēja, jo tur bija gan sāļie makaronu buljoni, makaroni ar mērci, žāvēti augļi, cepumi un saldumi, kā arī dzeramais – Cola utt. Jāsaka, ka prieks par katru sasniegto ēdināšanas punktu bija neaprakstāmi liels.

Pārtika distancē. Ar treneri saplānojām, ka pirmās 6-8 stundas, vadoties no sajūtām, ēdīšu tikai cieto pārtiku, tas ir, batoniņus, bez želejām + tas, ko dod barošanas punktos, kā arī regulāri tiks dzerts šķidrums. Tā arī darīju. Jā, piemirsu, ka norādījums bija pirms sacensībām uzkrāt rezerves ķermeņa svaru, palielinot to par apt. 3 kg, ko izdarīt bija salīdzinoši grūti. Kaut gan, no otras puses, bija tā kā svētki un varēja ēst vairāk nekā parasti!

Sākot no 7 stundas, distancē sāku ēst želejas. Izmantoju HIGH5 produkciju, ko esmu pārbaudījis pēdējā gada laikā un atzinis savā nelielajā pieredzē par vislabāko, kas izmantots sacensību laikā. Plāns bija: stundas laikā viena parastā želeja un viena ar kofeīnu + kaut kas no parastās pārtikas – maizīte vai cepumi no līdzi paņemtā, lai kuņģis nedarbotos pa tukšo, kā arī nerastos riebums pret želejām.

Papildus dzeramais mugursomā tika papildināts ar sāļu piedevām pie dzeramā, izmantoju HIGH5 ZERO, kas tika darīts, lai, ķermenim zaudējot sāļus, nerastos krampji muskuļos, kas līdz šim un ir bijuši diezgan bieži manā rumpī. Bez tā vēl ik pa 5 stundām izmantoju magniju šķidrā veidā. Nezinu, cik tas labi vai slikti, bet rezultātā distances laikā man nebija neviena krampja nevienā muskulī, kam arī bija ļoti liela nozīme, lai finišētu.

Augstums. Kā jau minēju, nezināju, ka dabā kalni ir tik augsti, nezināju, ka 2-4 stundas var kāpt tikai kalnā augšā, un, uzkāpjot augšā, tu redzi, ka jākāpj vēl augstāk. Tas nogurdina, izsūc spēkus ne tikai fiziski, bet vairāk morāli, bet tajā brīdi ir labi, ka blakus ir kāds, ar ko vari aprunāties.

Augstākā virsotne bija 2700 m, ko atcerēšos uz ilgiem laikiem. Ap 2000 m kalnos jau bija sniegs – citur vairāk, citur mazāk, līdz pat 10cm. Uzkāpjot 2700 m augstumā, pārkāpjot virsotnei, parādījās vējš, nenormāls vējš un aukstums, kā rezultātā sāka salt sasvīdušās rokas plānajos cimdos.

Roku pirksti tā nosala, ka domās jau no tiem atvadījos, bet, pa laimi, saspiežot tos padusēs, nemitīgi kustinot un nenormālā tempā skrienot pa stāvo, dubļaino kalnu lejā uz siltāku temperatūru un aizvēju, pēc pāris stundām rokas pirksti atguvās. Atzinums, nākamo reizi obligāti ir vajadzīgi kārtīgi mitrumizturīgi, vēja necaurlaidīgi un silti cimdi, pat, ja liekas, ka tos nevajadzēs.

Nakts. Ap 8 iem vakarā bijām sasnieguši distances vidus punktu, kurā obligāti pārģērbāmies sausās drēbēs, lai atsvaidzinātos un sajustos atkal kā no jauna. Tas bija barošanas punkts Chapex Lac, kur pavadījām salīdzinoši ilgu laiku, pārģērbjoties, sasildoties un kārtīgi paēdot.

Te sagaidīja sieviņa un dēlēns, kurus ieraudzīt bija neaprakstāmi liels un silts prieks. No otras puses, tas atkal iedarbināja domas, ka varbūt labāk stāties laukā, jo bija nogurums. Uzvarēja neveselais saprāts un doma, ka jāiet līdz galam, jo par ko tad maksāts un ko tad es pats un citi padomās.

Izejot no Chapex, mūs sagaidīja kārtīgas lietus gāzes. Jāpiemin, ka lielāko daļu distancē vai nu lija lietus vai sniga sniegs. Priekšroku devām sniegam, jo tas neiesūcās drēbēs tik ātri kā sniegs. Izejot uzvilkām lietus mēteļus parastos, ko Chamonixnopirkām aptuveni par 5 EUR, savukārt, kas ar vēlāk izrādījās viena no veiksmīgākajām izvēlēm. Tie mūs pasargāja gan no lietus un samirkšanas, gan arī no nosalšanas aukstajos, naksnīgajos, sniegotajos kalnos, kur augšā, citi glābjoties no nosalšanas, ietinās folija plēves segās.

Pārsteidzošs bija vēl tas fakts, ka izejot no Champex, kas ir distances aptuveni 50.km, pēc pārģērbšanās un kārtīgas paēšanas un atpūtas, sajūtas bija tādas, ka kājas un ķermenis pilnīgi svaigas un nebūt nav pavadīti jau 50 km distancē.

Visā visumā nakts bija mierīga, tika pavadīta, rāpjoties kalnos augšā, pāris reizes ieejot ziemā un klusībā cerot, ka organizatori arī ir cilvēki un, ka uz distances beigām jau vairs tik augstus kalnus un nelīdzenas takas vairs neliks, bet viņu domas diezgan daudz nesakrita ar manīm vēlamo!

Pēdējie padsmit km rītausmā. Stadija jau bija tāda, ka domas un iedomātais kustības ātrums bija lielāks nekā laiks ritēja patiesībā. Doma bija skaidra, ka līdz finišam tikšu jebkurā gadījumā, kaut uz rokām aiziešu ja kājas nenesīs, jo bija atlicis tik maz. Ārā bija dzestrs rīts un pa laimi vairs nelija.

Sākām satikt arī līdzjutējus, kas uz jautājumu, cik līdz finišam – vienmēr atbildēja, ka vairs nav tālu…. un tas „vairs nav tālu” bija pēdējās 4 stundas, kuru laikā sāka riebties viss – sākot ar organizētājiem, kas nevarēja uzlikt norādes, cik līdz finišam, jo visiem bija pa 5km un beidzot ar to, ka riebjas tas, ka riebjas viss.

„Patīkamais” bija vēl arī tas, ka ap to laiku uz kāju pēdām bija uzberzušās tulznas visas pēdas garumā, dibens norīvējies jēls, jo līdzpaņemtais krēms 2700 m augstumā salā bija sasalis un nebija lietojams. Tas viss krietni palēnināja gaitu un pārvietošanās pozu. Atzinums šim: obligāti lietot uz kedām uzvelkamās bahilas, kārtīgas zeķes, kaut gan arī tās bija nomainītas jau 3 reizes distancē, un līdzi ņemt nesalstošu krēmu vai vismaz glabāt to tur kur tas nesasalst.

Finišs. Tas ir neparakstāmi un ne par nekādām naudām tās sajūtas nenopirksi. Lai arī finišējām krietnu laiku pēc līderiem, vienalga tikām uzņemti kā uzvarētāji, ne jau distnces, bet gan par to, ka esam to izdarījuši.

Chamonix ielas bija pilnas ar cilvēkiem, pēdējais km vijās par pilsētas ielām, kur malās stāvēja cilvēki, kas uzgavilēja un aplaudēja. Tie ar prieku sagaidīja ikvienu, kas devās uz finišu. Tas mums deva papildus spēkus, aizmirstot par tulznām un kājām, jēliem dibeniem, nogurumu.

Pēdējo puskilometru pat varējām pieveikt finišējot, turot rokā Latvijas karogu un izjūtot lepnumu par paveikto. Pēc tam uzzināju, ka finišu tiešraidē internetā skatījušies gandrīz visi radi un draugi, par ko bija īpaši liels prieks – sajūtot viņu atbalstu saņemtajās īsziņās.


Gūtās mācības un sezinājumi

Kļūdas: Neuzvilku bahilas uz kedām. Nepaņēmu līdzi kārtīgus siltos cimdus. Nepaņēmu līdzi nesalstošu krēmu, ar ko iesmērēt nobrāztas vietas.

Plusi un atzinumi: Treniņi, jo, gribot vai nē, tomēr ir jātrenējas šim pasākumam. Pamatīgi saplānots ekipējums un pārtika un, galvenais, turēšanās pie plāna – gribas to vai nē.

Uzklausīti un ievēroti citu pieredzējušu padomi, izslēdzot domu – „da es pats gudrs un visu zinu!!!” Pārģērbšanās distances laikā. Lietus mēteļa izmantošana. Ģimenes un draugu atbalsts gan klātienē, gan īsziņu un e-pastu veidā.

Rezumē: Bija tik grūti un interesanti, ka plānoju arī nākamo gadu braukt vēlreiz, bet nu jau uz TDS distanci. Pameklējiet internetā dalībnieku rakstus, man tos palasot, jau sametas bail, bet, kā saka, neizmēģināsi, nezināsi!

Vēlreiz saku lielu paldies ģimenei un trenerim Romānam Melderim par ieguldīto darbu, zināšanām un ticību tam, ka var.


Papildinājumam Gvido 10 gadus vecā dēla, līdzjutēja, līdzbraucēja pašrakstītais stāsts par to kā viņam gāja Montblānā.
Autors Rūdolfs Mušperts

1. Nodaļa: Starts

Tēta pirmais moblāna skrējiens!

Man viss sākās ar uztraukumu. Man likās ka viņam izdosies! Un tad tas brīdis pienāca.
Tētis sāka skriet. Es viņam vēlēju to labāko. Tas bija viņa lielākās sacenības dzīvē!!!

Un tad mēs ar mammu skrējam uz kalna un gaidījām viņu. Un tur bija vismaz vairāki tulkštoši cilvēku, kas atbalstīja savus ģimenes locekļus. Un tad, kad mēs viņu redzējam, es svilpu kliedzu mamma bļāva “Sarauj”.

Tātad viņs izrāvās vadībā un skrēja atrāk un atrāk. Bet kad pienāca vakars mēs braucām uz Champexu, Kormajerā, Chamonx. Man tas patika.

2. Nodaļa: Nakts

Naktī, kad mēs ar mammu braucām uz šīm 3 pilsētam, bija jāgiaida 1h un 43 min autobuss. Man bija garlāicīgi, bet manas domas nerimās par manu tēti. Es pat par viņu nespēju nedomāt, kad es gulēju. Bet tad, kad naktī bija jāgaida viņš, man bija auksti.

Bija melnā nakts un aukstā. Bet tomēr es vīņu sagaidīju. Es iegāju iekšā teltī kurā viņš bija un viņš mani pacienāja ar zupu.

Pēc tam mēs viņu palaidām un gājam uz autobusu. Un es aizmigu mammai klēpī.

3. Nodaļa: Finišs

Kad es pamodos, mēs ar mammu gajam uz finišu. Un sagaidijām! Visi bija priecīgi un laimīgi. Tad, kad es Viņu ieraudziju, es Biju priecīgs!

JA JŪS ŠO LASAT TAD TICAT, KA JŪS TO ARĪ VARAT!!!

Beigas.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *