Jānis K.: 3 mēnešos un 15 dienās līdz Ironman debijai

2012.gada martā, trīs mēnešus pirms sava pirmā starta ironman triatlonā, trenerim Romānam zvanīja Jānis, kurš bija pieteicies Ironman Austrija sacensībām 1.jūlijā. Jānis spēja pārliecināt Romānu par savu nodomu nopietnību un īsā laikā sagatavoties izaiconšajam startam.

Piedāvājam Jāņa stāstu par nonākšanu līdz ironman triatlonam, tā gaitu 2012.gada 1.jūlijā Klāgenfurtē un finiša ekstāzes mirkli, kura dēļ ir vērts upurēt neskaitāmas treniņu stundas.

Milisekundes dēļ

Nesen mūsu superīgais trenneris Romāns man atrakstīja īsziņu, “Savaldi nu tavu ego”! Tā laikam visvienkāršāk raksturot to, kas mani dzen uz priekšu un liek tiekties augstāk.

Esmu nodarbojies ar dažādiem sporta veidiem – peldēšanu, riteņbraukšanu, taiboksu, fitnesu un autosportu, taču neviens no šiem sportiem manī nav radījis tādu cīņu un tieksmi kā triatlons. 2011.gada vasarā, Vaidavā, es pirmo reizi sajutu ko nozīmē trialons, tā garšu un izjūtas.

Biju nesagatavots, bez iepriekšējiem trenniņiem, taču sajūtas, kuras pārņem pēc piepūles pilnām sacīkstēm šķērsojot finiša līniju ir vārdos neaprakstāmas. Adrenalīns, endorfīni vai vienkārši gandarījuma sajūta, iespējams viss kopā, bet šīs milisekundes dēļ, kurā šķērso finiša līniju ir vērts trennēties, iegādāties ekipējumu, meklēt laiku un iespējas trennēties.

Tajā vasarā arī uzzināju kas ir ironman triatlons – daudziem tas ir sapnis, mēŗķis, bet es to uztvēru kā kaut ko kas man vienkārši ir jāizdara. Mērķis, kuru vēlējos sasniegt neatkarīgi no apstākļiem.

Trīs mēnešos gatavs Ironman

Pienāca pavasaris, 2012.gada marta beigās piereģistrējos Ironman Austria sacensībām, izdarīju to labi zinot, ka ziemā daudz neesmu trennējies. Taču mērķis bija nolikts – 1.jūlijā, Austrijā, atkāpšanās ceļa nebija un tas bija tieši tas, ko man vajadzēja.

Zvanīju Romānam un izklāstīju situāciju – ka atlikuši 3 mēneši un 15 dienas līdz manai debijai ironman pilnajā distancē. Atzīšos, sākumā jutu, ka Romāns manu vēlmi neuztvēra nopietni, vismaz tā šķita, bet laikam neviens neuztvertu. Taču pierunāju satikties, izrunāt esošo situāciju un laikam pēc tikšanās arī tapa skaidrs, ka nodoms ir īsts un degsmes daudz.

Trenneiņi sākās pakāpeniski, taču laika nebija daudz un treniņi strauji pieņēmās apjomā. Par laimi strādāju darbā, kurā varēju izbrīvēt laiku arī darba dienās un trennēties visu nedēļu. Romāns gatavoja trenniņu programmu, visu laiku komunicējot un pielāgojot to fiziskajam stāvoklim, kurš arī mainījās no nedēļas uz nedēļu. Katrā trenniņā lielākais stimuls bija apziņa, ka 1.jūlijs tuvojas, tas neatkāpsies.

Pienāca pēdējā nedēļa pirms sacensībām, satraukums sāka pārņemt visu ķermeni, viss par ko es spēju domāt bija tā dien,a kad es būšu distancē un visi trenniņi, tūkstošiem nobrauktie kilometru, simtiem noskrietie un nopeldētie kilometri.

Ironman atmosfērā un karstums Austrijā

kes_bike29.jūnijā lidoju uz Vīni, no kurienes sekoja 350 km brauciens ar auto uz Klāgenfurti – ļoti skaistu kūrorta pilsētu Austrijas dienvidos, kura slavena ar Wörthersee ezeru, kurā notiek peldēšanas posms.

Austrijas sacensības ir otrs lielākais Ironman posms pasaulē uzreiz aiz Ironman Florida un tas bija jūtams. Visā pilsētā virmoja Ironman gaisotne, ik uz stūra varēja satikt kādu, kuram uz rokas bija oranžā dalībnieka aproce un bija patīkami būt daļai no šī pasākuma.

Sestdien ārā bija +37C grādi un diena pagāja ātri, no rīta deviņos notika dalībnieku sapulce kurā paziņoja, ka hidrotērpos peldēt neļaus, ūdens temperatūra bija vairāk kā +26C grādi.

Pēc sapulces devos uz viesnīcu, pārbaudīju velosipēdu un devos uz “bike check-in” kurš sākās vienos. Atlika tikai makaronu vakariņas ap četriem un tālāk vakars viesnīcā, bet ap astoņiem jau gāju gulēt. Satraukuma dēļ jau laicīgi iedzēru miega zāles, jo bez tām aizmigt nevarēju jau nedēļu.


Sacensību diena

Četros no rīta nozvana modinātājs, es pamodos un tālāk jau viss norisinājās kā ātrā filmā, kura skrien gar acīm. Paēdu agrās brokastis un devos uz pilsētu. Pēc velosipēda pābraudes jau attapos plkst. 6:55 gaidot startu starp citiem 2800 dalībniekiem, katrs no viņiem ir ar savu stāstu, savu pieredzi, saviem mērķiem. Tā bija pacilājoša sajūta, pazuda satraukums un viss kļuva mierīgs. Es viegli iesildījos un gaidīju startu.

Peldēšana – 3,8 km

7:00 noskan lielgabala šāviens un mana diena sākās. Wörthersee ezerā ir ļoti dzidrs, viegli zaļgans ūdens, kurā peldēt bija patīkami. Pirmie 500 m peldēšanā bija haotiski, daudz cilvēku, tik cieši kopā, katrs cenšas tikt uz priekšu pēc iespējas ātrāk un nekādas iecietības vai normas te vairs nepastāv.

Saņēmu daudz sitienu ar kājām un rokām, bet peldot gudri ir iespējams sameklēt spraugas, kurās cilvēki ir pareitnājušies, tas gan liek mainīt peldēšanas virzienu, bet atvieglo procesu un neizjauc ritmu cīnoties ar citu rokām un kājām. Peldēšanas posmu pabeidzu 1:27:42 un pēc peldēšanas esmu 1199.vietā kopvērtējumā, jutos labi un skrēju uz tranzītzonu, kurā mani gaidīja rūpīgi izplānota pārģērbšanās secība.

Riteņbraukšana – 180 km

Jau no pirmajiem metriem jutu, jūtos ekselenti, neskatoties uz gaisa temperatūru, kura sasniedza +38C grādus. Kājas griezās viegli un centos turēt augstus apgriezienus. Trases pirmie 20 km bija ļoti ātri, kājas vieglas kā gaiss un tajā mirklī es novērtēju visus ieguldītos trenniņus. Apdzinu konkurentus bariem un jutos fantastiski.

Trase, lai gan ir ātra, tajā ir vairāki stāvi pacēlumi. Viens no tiem aizņem gandrīz 10 minūtes visuagstākajā pārnesumā. Kalnos sajutu nelielus krampjus kājās tapēc biju uzmanīgs, nebija ne jausmas kā jutīšos skriešanas posmā tapēc arī otrajā aplī saglabāju piesardzību. Velo disanci nobraucu 5:31:37 un biju 768.vietā.

Skriešana – 42,2 km

Pirmie 3 km pagāja lieliski, ātrums bija ap 4:45 min/km un tā galvā rēķināju ka ap 3:40 kes_finishvajadzētu finišēt skriešanu. Taču tik vienkārši kā rēķināšanā nenotika – pēc 6 km sajutu, ka stipri sāk sāpēt vēders, piepūšas un gribas vemt. Sāpes paciešu labi, bet tās nebija tādas sajūtas, ar kurām var turpināt skriet. Iegāju tuvākajā labierīcību būdiņā un nosēdēju tur gandrīz 20 minūtes.

Vēl joprojām nezinu vai tas bija dēļ tā, ka visu velobraukšanu lietoju tikai šķidrās želejas un nekādu cieto barību, lielā ūdens daudzuma dēļ un/vai tveices dēļ. Lai nu kā pēc 20 minūtēm caurejas un vemšanas es sapratu ka jāturpina sacensības. Ne mirkli neizskatīju iespēju atkāpties, tikai meklēju risinājumu.

Jutos jau mazliet labāk bet sapratu, ka želejas ieēst vairs nespēšu. Piegāju turpat pie ēdināšanas punkta, kurā bija dažādi augļi. Mēģināju apēst apelsīnus un ābolus, bet tos ķermenis neņēma pretī, gribēja vemt laukā. Risinājums bija arbūzs, apēdu pāris paciņas sāls, daudz arbūzu un izdzēru divas glāzes aukstas kolas. Sajūta strauji uzlabojās un es turpināju sacensības.

Enerģijas nebija daudz, skrējiens šķita lēns un kājas ātri negribēja skriet. Atlikušos 33 km noskrēju tikai ēdot arbūzus un sāli ar kolu. Želejas vairs neriskēju ēst. Bija daudz ūdens punktu un dzesēties iespēju bija daudz. Pēdējos 10 km, lai novērstu domas par pašsajūtu meklēju kādu ar ko skriet kopā, kuru pavilkt skriet ārtāk, parunāt.

Ironman finišs – mirklis, ko vārdos neaprakstīt

Pienāca pēdējais kilometrs, atmiņā atraisa garie trenniņi, emocijas, pārdzīvojumi un sajūtas, kuras pārdzīvotas pēdējos 3 mēnešos. Skrienot caur finiša taisni viss kļuva kluss, nedzirdēju cilvēkus apkārt un mūziku.

Distanci noskrēju 4:49:03, vairāk kā stundu vēlāk kā cerēju, bet ieguvu daudz zināšanu un pieredzes. Kopējais finiša laiks 11:55:35, 859.vieta kopvērtējumā un 99.vieta vecuma grupā.

Mirkli kurā šķērsoju finiša līniju es nekad neaizmirsīšu – citiem to vārdiem neizstāstīt. Vai katrs var kļūt par dzelzs vīru? Jā var, ir tikai jānotic sev!

Paldies Ironman.lv komandai par koptrenniņiem un Romānam Melderim par pacietību trenējot.

Jānis K.