Kārlis Soika par savu pirmo Ironman: ‘Ironman Switzerland’

ZURICH IRONMAN, ir viena no episkajām sacensībām, kura katram triatlonistam ir jāpaveic!” saka Kārlis Soika, kas tieši šajās sacensībās, 24.Jūlijā, ar rezultātu 10:42:53, paveica savu pirmo pilno Ironman distanci. Atbildot uz jautājumu, kāpēc izvēlējies tieši šo startu, Kārlis atbild: “Es šīs sacensības izvēlējos, jo, pirmkārt, velo reljefs nav sarežģīts un, otrkārt, skriešana praktiski ir pa līdzenu. Šī nav pati ātrākā trase, taču ar ļoti skaistiem Šveices dabas skatiem!”

Sacensību pilsētiņa un Expo bija augstā līmenī – blakus tradicionālajai IM suvenīru teltij bija izvietots lielisks Expo ar citiem, dažāda līmeņa un kvalitātes zīmoliem, ar retākiem un vienlaikus – ļoti populāriem.

Dienas pirms sacensībām bija siltas un saulainas, kas lika domāt, ka arī šogad, kā citus gadus, peldēšanas segments būs bez hidro-tērpiem. Taču dienu iepriekš organizatori izziņoja, ka Pro atlētiem peldēšana ir bez hidro-tērpiem, bet vecuma grupu atlētiem hidrotērpi ir atļauti. Protams, tas mani zināmā mērā iepriecināja, lai arī jau biju gatavs peldēt bez “hidras”. Patiesībā, peldēšana siltā ūdenī hidro-tērpā tieši rada pretēju efektu – tu pārkarsti un jau pēc pirmā segmenta jūties saguris. Šajās sacensībās peldēšanā nebija kopējais stars, ūdenī laida pa astoņiem sportistiem ik pēc 5 sekundēm. Tas palīdzēja uzņemt savu tempu jau pirmajos metros, nevis sekot masu hipnozei, peldot pirmos 200m nesaprotamā ātrumā, trakā ūdens virpulī peldot pāri citiem dalībniekiem, gan saņemot, gan veicot dažāda stipruma grūdienus, kas, protams, arī būtu ar savu “šarmu”. Peldēšanu uzsāku savā tempā, ar domu – iziet no ūdens pēc iespējas svaigāks, jo, tā kā šis bija mans pirmais IM, nebija zināms, kādas sajūtas mani sagaida tālāk. Visi 3.8 km bija jāveic vienā aplī, kas arī, protams, palīdz, jo nebija klasiskās pārejas horizontāls – vertikāls, kad jāizskrien no ūdens, lai dotos nākamajā aplī, pēc kuras sirds puls momentā uzlec, un ir vajadzīgs laiks, lai atgūtos. No ūdens izgāju, kā biju plānojis, bez pārāk liela saguruma un ar skaidru apziņu.

Pirmo tranzīta zonu (T1) veicu bez lielas steigas, taču arī lieki nekavējos. Apzināti visu darīju pēc iepriekš sagatavota plāna un lietu secības: ķivere, numurs, velo kurpes, brilles…

Uzsākot velo segmentu, noliku sev skaidru mērķi – braukt prātīgi, kontrolējot jaudu, nedzīties pakaļ ātrumam vai sportistam, kurš ir par mani ātrāks. Pirmie pāris desmit kilometri bija līdzīgi masu startam, kur notika klasiskie grupas braucieni. Tajos es nepiedalījos, jo skaidri apzinājos nolikumu un paredzētos sodus par braukšanu priekšā braucošā sportista aizvējā. Jāatzīmē, tā bija stratēģija, kura man vainagojās bez aizrādījumiem vai soda minūtēm, turpretim citi sportisti saņēma gan aizrādījumus, gan pat diskvalifikācijas. Velo segmentā bija divi apļi ar vidēju sarežģītības pakāpi – trīs vidēji gari uzbraucieni, kuri man nesagādāja nekādas grūtības. Kopējo augstumu velo segmentā salasīju aptuveni 1400m virs jūras līmeņa, kas, salīdzinājumā ar Nicas trasi Francijā, ir par 1100m mazāk. Nicā tie ir 2500m virs jūras līmeņa, kas salīdzinājumā ir daudz un prasa daudz enerģijas. ‘Ironman Nice’ ir viena no episkākajām sacensībām, kuras ir jāpaveic katram sevi cienošam IM atlētam. Turpinot savu velo segmentu, uzpasēju, lai neiestājās bads vai gluži pretēji – “siena”. Tie ir divi grūtie brīži, no kuriem sacensību laikā ir grūti tikt ārā. Barojos atbilstoši plānam, kuru sev biju izveidojis sagatavošanās periodā. Otrajā aplī laicīgi sāku domāt par skriešanu un uzsāku atbilstošu kāju sagatavošanu trešajam izaicinājuma posmam.

Arī T2 viss bija pēc plāna – velo nost un skriešanas aprīkojums virsū. Skriešanā bija jāveic 4 apļi pa 10km, kuros bija divas speciālas vietas, kurās bija iespējama palīdzība no malas. Jāatzīmē, ka, uzsākot skriešanu, gaiss bija sasilis līdz pat 27C, kas, protams, ir papildus grūtības elements, kurš ir jāpārvar! Kā jau parasti, pirmos 4km ir sajūta, ka Tu lido un kājas ir tik superīgi vieglas, taču gaidi – tūlīt atlidos un būs koma. Tāpēc, lai šo komas sajūtu attālinātu, sāku skriet pēc iespējas prātīgāk, kontrolējot tempu. Līdzīgās sacensībās un treniņos jau biju guvis mācību par atsevišķa iekšējā orgāna ietekmi uz skriešanas segmenta tempu. Ar zināmu rūgtumu ir jāatzīst – arī šīs sacensības, diemžēl, nebija izņēmums un sāpes mani piemeklēja jau sestajā kilometrā, tāpēc biju spiests strauji samazināt tempu, līdz pat savam atsildīšanās tempam. Tā es sasniedzu vietu, kur bija iespējama pirmā palīdzība no malas, kuru man sniedza sieva. Šī palīdzības vieta bija vitāli svarīgs posms visā skriešanas segmentā. Pats segments bija interesants, jo gāja cauri pilsētai ar daudz skatītājiem, kas uzmundrināja sacensību dalībniekus. Skrienot cauri pilsētai, bija bruģa posmi, kuri, protams, bija veicami nedaudz lēnāk, taču man tas netraucēja, jo skrienot un baudot orgāna sāpes, mans temps bija ļoti pieticīgs. Tā ar atbalstu no malas paveicu visus četrus apļus. Protams, pēdējie pieci kilometri bija ātrākie, jo nu jau mana degviela bija finiša adrenalīns un mērķis skaidrs – zilais finiša paklājs!
Sajūtas un emocijas, kuras pārņem skrienot uz finišu ir neaprakstāmas! Tās ir gan asaras, gan prieki – caur sviedriem un sāpēm, smaidot ieskriet finišā. Būtiskākais, pēc finiša man sieva jautāja, vai es vēl startēšu?! Bez kavēšanās atbildēju: “Jā, protams! Šīs ir fantastiskākās sajūtas!!”
Tiekamies trasē… ;)

 

One thought on “Kārlis Soika par savu pirmo Ironman: ‘Ironman Switzerland’

  1. Kārli, cepuri nost!
    Ļoti pozitīvs un motivējošs stāsts, liekas ka IM distanci pieveikt nemaz tik grūti nav :)!

Comments are closed.