Mārcis: ekstrēmais duatlons, izsalu līdz kaulam

16.oktobrī Biķernieku sporta bāzē norisinājās pēdējās no Sportlat sacensībām – duatlons (3,2 – 20,4 – 3,2). Man, Mārcim, šīs sacīkstes bija ļoti svarīgas Sportlat kopvērtējuma reitinga dēļ. Lai arī kopvērtējumā kopš Valmieras maratona atrados vadībā, teorētiski uz pirmo vietu bez manis vēl pretendēja trīs ļoti spēcīgi atlēti, tāpēc arī mērķtiecīgi mačam gatavojos, pavadot ļoti ātras minūtes stadionā. Apzinoties, ka ar stadiona ātrumu būs par maz, mani atbalstīt bija ieradusies visa komanda un sacīkstei pieteicās arī Māris un Artis. Treneris, noekipēja ar padomu un apģērbu.

Sestdienas rīts, diemžēl, nesolīja neko patīkamu – laiks apmācies ar lietu, kas negrasījās apstāties. Kāds pārsteigums, arī pirmais sniegs, gaisa temperatūra +0! Neko darīt, cīņa paliek cīņa. Arī Biķerniekos nekas labāks, lai gan cilvēki zināja stāstīt, ka centrā vēl spīdējusi saulīte. Tā kā Māris netaisījās ne par ko cīnīties, tad kopīgi nolēmām, ka viņa atpūtas periodā šāds ekstrēms pasākums nav vajadzīgs. Jāsaka gan, ka Māra domas ļoti krasi mainījās pēc mūsu lēmuma paziņošanas trenerim. Māris bija uz strīpas. Es iesildīšanos neveicu ierastā veidā, bet gan sēdēju mašīnā un ”sildījos”.

Jauki, ka starta brīdī trakos duatlonistus tomēr nedaudz aplaimoja saulīte. Jau startā iestājos pirmajā rindā, pilnībā mobilizējies skarbai cīņai. Starts! Kā līderi izvirzījās Andrejevs, Alksnis, Tabakajevs, Susoujevs, tur pat arī es. Taktika bija tikai viena – jau no starta kārtīgi bez jel kādas taupīšanās maukt.

Skrējās atbilstoši tam kā biju trenējies – labi un lidojoši, tik nedaudz elpot traucēja pārlieku ciešais krekliņš, bet toties ļoti silti. Maucu kārtīgi un prāts bija tik ļoti atslēgts, ka tranzīta zonā aizmirsu novilkt kedas, pats gan to nemanīju, bet pēc līdzjutēju uzsauciena atskārtu, ka tālāk trasē esmu devies ar diviem apavu pāriem. Neapjuku, lai nezaudētu laiku uz to nolikšanu, nolēmu tās vest līdzi. Tik neliela ķibele, kedas nav kur likt, bāzu, tā teikt, azotē. Neliela atkāpe par kedām: laikam triatlona tranzīta zonu iziešana ir iestrādāta tādā automātismā, ka tik retajā duatlonā, kur par kedām jādomā jau pirmajā maiņas zonā, neienāk prātā, ka pirmajā zonā no kājām kaut kas jāvelk arī nost.

Nav arī brīnums, kāpēc es visātrāk esmu izgājis pirmo tranzītzonu. Laiks pārstāja mūs žēlot un, uzsākot riteņbraukšanu, ūdens un sniegs bija gan no augšas, gan apakšas. Ātri kopīgu valodu atradu ar jaunu censoni Zviedri no V-20 grupas un pēc mirkļa jau arī Tabakajevs bija mums rokā, jāatzīmē gan, ka viņš uz maiņām negāja vispār. Kā jau minēju, spēkus nežēloju, jo zināju, ka komanda ir ar mani. Pirmā apļa beigās starta taisnes galā pamanīju baltu stāvu – Māris! Māris bez liekas kavēšanās uzsāka tik intensīvu pedāļu griešanu, ka, kārtīgi nostrādājis iepriekš, biju pat spiests palūgt, lai ne tik strauji. Māris strādāja spēkus nežēlojot, atlika tik sažmiegt acis, lai dubļi no priekšā braucošā neaizlej tās, un ”sēdēt”. Drīz vien arī ”apēsts” tika Andrejevs un arī Alksnis. Susoujevs bija kaut kur pazudis. Vēl pēc kāda brītiņa mūsu līderu grupiņas priekšgalā parādījās Artis, Māris varēja atvilkt elpu.

Laika apstākļi un +0 darīja savu – trešā apļa beigās man pienāca ziņa, ka esmu nosalis. Tranzīta zonā ar grūtībām atsprādzēju ķiveri, pirksti pilnīgi stīvi un nejūtīgi. Kedas uzvilkt nereāli, sāk parādīties pa kādam krampim. Skriešanas tehnika nu ļoti specifiska, pēdas ir nosalušas un nejūtīgas, par lidojumu var aizmirst, jāelpo ir ar spēku, nesaprotu, kas notiek. Tik uz pirmā apļa beigām iekšas sāka nedaudz atsilt. Kas pirmajā aplī mani noķēra, tos otrajā nekur tālu neaizlaidu. Uz beigām vēl pēdējos spēkus mobilizēt lika treneris, informējot, ka kāds atlēts straujā tempā man tuvojas. Sportiskā godkāre mani dzina pa taisno cauri visām peļķēm un, kā vēlāk izrādījās, tam bija izšķiroša nozīme visai Sportlat kopvērtējuma sezonai.

Komandas darbs, šķērsojot finiša līniju, nebeidzās. Tā kā biju abnormāli pārsalis un pašam kustēties bija pagrūti, tiku apslaucīts, pārģērbs (interesanti, kā tas izskatījās no malas), iesēdināts jau uzsildītā mašīnā uz silta beņķa un dzirdīts ar karstu ingvera tēju. Neviltots prieks par komandu. Drebēja gan vēl kādu stundu, biju izsalis līdz kaulam.

Rezultātā sacīkstē 2 vieta grupā un 6 visā duatlonā.

Vēl lielāks prieks mani gaidīja mājās ieraugot Sportlat visas sezonas reitinga punktus – esmu pirmais, … pirmais!!! Komanda un Māris bija strādājuši godam, pārsvars kopvērtējumā pār otrās vietas ieguvēju Raivi Zīmeli ir tikai nieka divi punkti, kas duatlona distancē bija tikai dažas sekundes.

Duatlona rezultāti un bilžu galerija Sportlat mājaslapā.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *