Pārtrenēšanās – vai tā ir iespējama?

Daudz ir rakstīts par pārtrenēšanos un par to bieži runā treneri un sportisti. Lai gan ikvienam ir kāda priekšnojauta par to, kas ir pārtrenēšanās, tomēr, kad sāku uzdot par šo tēmu jautājumus, top skaidrs, ka cilvēkiem ir dažādi viedokļi par to, kas īsti ir pārtrenēšanās, kā tā rodas, kā tā tiek uzraudzīta un novērsta un pat vai tā ir laba, vai slikta lieta.

Autors: Asker Jeukendrup

Par šo tēmu ir neskaitāmi daudz publikāciju un pat grāmatu, bet ir jāsāk ar pašu pamatu un jāpaskaidro, ko mēs saprotam ar terminu “pārtrenēšanās”. Termins “pārtrenēšanās” tiek lietots dažādos veidos, bet pats sastopamākais lietojums ir darbība, kas norāda uz “pārlieki daudz trenēšanos”. Šādā kontekstā sakot “Esmu pārtrenējies”, mēs domājam – “Esmu par daudz trenējies”. Tomēr šī nav tā nozīme, kādu visbiežāk izmanto zinātnieki. Pārtrenēšanās zinātnieku izpratnē nozīmē situāciju, kurā sportista fiziskais sniegums ir neapmierinošs un nepastāv nekādu acīmredzamu iemeslu, kas to izskaidrotu. Parasti sportista mēģinājums atgūties un/vai trenēties vēl intensīvāk bijis bez panākumiem.

tired-runner-631x421Neapmierinošu fizisko sniegumu pavada vairāki simptomi. Šie simptomi ir daudzi un dažādi un ļoti individuāli, kas nozīmē to, ka dažādiem sportistiem var būt pilnīgi atšķirīgi simptomi. Tā kā klīnisko simptomu aspekti ir ļoti sarežģīti, tiek lietots termins “pārtrenēšanās sindroms”. Pirms pāris gadiem es un Dr. Šona Halsone (Shona Halson) publicējām rakstu “Does overtraining exist?” (latv. – Vai pārtrenēšanās ir iespējama?), kurā mēs apspriežam pārtrenēšanās sindromu, ņemot vērā nevis fiziskā snieguma pasliktināšanos vai simptomus, bet gan laiku, kas nepieciešams, lai atgūtos.

Fiziskā snieguma pasliktināšanās ir bieži sastopama, bet tai par iemeslu varētu būt vienkārši nogurums. Iemesls varētu būt arī stiprs nogurums, ko bieži dēvē par pārcenšanos un ko parasti novēro pēc vairākiem secīgiem un smagiem treniņiem vai treniņu nometnes. Sportistiem, kas atgriezušies no treniņu nometnes, parasti fiziskais sniegums sākumā nav apmierinošs, tomēr pēc pietiekošas atgūšanās ir redzama izteikta snieguma uzlabošanās kā atlīdzība par smago darbu treniņu nometnē.

Pārcenšanās tādos gadījumos tiek raksturota kā funkcionāla pārcenšanās. (Terminu “funkcionāla pārcenšanās” konsensa darbā aprakstījis profesors Romeins Meisens (Romain Meeusen) no Briseles Brīvās universitātes kopā ar kolēģiem no dažādām universitātēm visā pasaulē). Sportistiem jāiet cauri šādiem procesiem, jo tikai tādējādi tie var pilnveidoties. Līdz ar to šķiet, ka pārtrenēšanās atrodas uz tāda kā “noguruma spektra”.

Screen Shot 2015-03-18 at 00.26.39Vienā spektra galā atrodas nogurums, kas vājina fizisko sniegumu, bet pazūd pēc pāris stundu atpūtas. Stipra noguruma gadījumā būs nepieciešamas 24 līdz 48 stundas, lai no tā atgūtos. Kad šis nogurums kļūst ļoti nepanesams, parasti pēc vairākām treniņu dienām vai nedēļām, un paiet nedēļas, kamēr sportists no tā spēj atgūties, tad mēs to dēvējam par pārcenšanos. Parasti tā ir funkcionāla pārcenšanās, jo sportisti uzsāk šāda veida programmu ar domu trenēties līdz spēku izsīkumam un stipram nogurumam, lai galu galā uzlabotu savu fizisko sniegumu. Otrā spektra galā atrodas pārtrenēšanās sindroms, no kura atgūties ir ļoti grūti, kuram ir plašs simptomu klāsts un kurš nav funkcionāls, bet drīzāk patoloģisks. Pārtrenēšanās sindroms var nozīmēt sezonas vai pat sportista karjeras beigas.

No zinātniskā viedokļa, virzoties no viena šī spektra gala uz otru, mums ir arvien mazāk un mazāk datu, lai atbalstītu jebkuru teoriju. Ir pieejama plaša informācija par noguruma veicinātājiem gan muskuļu, gan smadzeņu līmenī. Ir skaidrs, ka nogurums ir daudzšķautņaina parādība un, lai gan vēl aizvien ir daudz strīdu par tā dažādajiem faktoriem un to, kuriem faktoriem ir noteicošā loma, ir daudz datu, ko varam izmantot.

Pārcenšanās gadījumā gan tā nav, jo par to veikti vien pāris kontrolētu pētījumu. Lielākā daļā pētījumu, kuros tika aplūkoti intensīvu treniņu periodi, netika novērtēts fiziskais sniegums, līdz ar to no tiem nevar izdarīt nekādus secinājumus par pārcenšanos, kad snieguma pasliktināšanās ir galvenais simptoms. Kontrolētos pētījumus droši vien var saskaitīt uz roku pirkstiem. Pārtrenēšanās jomā nepastāv nekādu derīgu datu. Ir pāris gadījumu izpētes ziņojumi un neskaitāmi daudz nenopietnas informācijas. Un pāri visam – ļoti daudz teoriju. Bet sindroma rakstura dēļ ir neiespējami to pētīt sistemātiski.

Kad sportistiem pajautā, vai viņi savas karjeras laikā kādā mirklī ir pārtrenējušies, lielākā daļa atbildēs, ka kādā savas karjeras posmā viņi droši vien ir pārtrenējušies, bet vai tā tiešām būs tāda “pārtrenēšanās”, par kādu runājam mēs? Šī iemesla dēļ mūsu raksta nosaukums ir “Vai pārtrenēšanās ir iespējama?” Varbūt tā ir iespējama, bet nav pietiekoši daudz datu, lai to pierādītu.

2 thoughts on “Pārtrenēšanās – vai tā ir iespējama?

  1. Īsāk sakot jāmauc un nav ko tēlot sagurumu;))))
    Ja nopietni tad Es uzskatu,ka TSS ir objektīvs tomēr un paša pieredze rāda ,ka jāmācās atpazīt to sagurumu laicīgi :)
    Lai Visiem labi treniņi !!

Comments are closed.